Orķestris ir spoža dzintara lāse, kas no Liepājas atmirdz pasaulē. / eksprezidents Raimonds Vējonis /

TIEŠRAIDĒ / Liepājas Simfoniskā orķestra 140. sezonas noslēguma koncerts

14.05.2021   20:00
Koncertzāle LIELAIS DZINTARS, lielā zāle

Savu 140.sezonas noslēgumu Liepājas Simfoniskais orķestris, tā galvenais diriģents Gintars Rinkevičs un spožais pianists Vestards Šimkus svinēs ar romantiski apgarotu koncertprogrammu. Rahmaņinova 4. klavierkoncerts ir vismazāk spēlētais no skaņraža klavierkoncertiem un atklāj savdabīgu džeza un 20. gadsimta modernistu ietekmi uz romantiski noskaņotā komponista daiļradi. Savukārt Brāmsa 1.simfonija valdzinās ar savu traģisko, bet vienlaikus cēlo skanējumu.

Vestards ŠIMKUS / klavieres

Gintars RINKEVIČS / diriģents
Liepājas Simfoniskais orķestris

Programmā
Sergejs RAHMAŅINOVS – 4. klavierkoncerts solminorā
Johanness BRĀMSS – 1.simfonija dominorā

Koncerta tiešraidi no Liepājas koncertzāles "Lielais dzintars" varēs vērot britu aģentūras HarrisonParrott straumēšanas platformā Virtual Circle.

BIĻETES UZ KONCERTU VAR IEGĀDĀTIES ŠEIT! Biļetes iegādes instrukcija (ja nu kādam noder) atrodama ŠEIT!
Standarta biļešu cena ir 10 EUR. Turklāt piedāvājumā ir arī 10 ekskluzīvas VIP biļetes, kuru īpašnieki pēc koncerta varēs tikties virtuālā sarunā ar pianistu Vestardu Šimku.

!!! Klausītājus, kas bija iegādājušies biļetes uz klātienes koncertu, lūdzam saņemt atpakaļ samaksāto naudu, iegādātās biļetes pēc iespējas ātrāk atdodot jebkurā "Biļešu paradīzes" kasē, kas šobrīd darbojas (skatīt šeit: https://www.bilesuparadize.lv/home/stores). Tiem apmeklētājiem, kas biļetes bija iegādājušies internetā, nauda jau automātiski ir atgriezta atpakaļ. 

Izcilais krievu komponists un pianists Sergejs Rahmaņinovs (Сергей Васильевич Рахманинов,1873.-1943.) visplašāk pazīstams ar saviem 4 klavierkoncertiem un skaņdarbu klavierēm un orķestrim Rapsodija par Paganini tēmu. Komponists turpina Pētera Čaikovska iesākto krievu melodiskā romantisma virzienu, palikdams uzticīgs šai estētikai līdz mūža galam par spīti apkārt valdošajiem modernisma, ekspresionisma un eksperimentālisma strāvojumiem.

Ceturto klavierkoncertu komponists raksta daļēji Amerikā un daļēji – Rietumeiropā pēc plaša, intensīva, teju desmit gadu ilga koncertēšanas perioda. Skaņdarbā saklausāmas Amerikā bieži skanošā džeza vēsmas un impresionisma atbalsis, taču neizpaliek komponistam raksturīgais spilgtais melodiskums. Opusa tapšanas vēsture nav vienkārša: pēc pirmatskaņojuma 1927. gadā tas saņēma skarbu kritiķu vērtējumu, un arī komponists, šķiet, nav bijis apmierināts ar sasniegto. Pirms skaņdarba publicēšanas 1928. gadā tiek izveidota otrā redakcija, savukārt īsi pirms nāves, 1941. gada vasarā autors izveido trešo redakciju, kas arī ir visbiežāk atskaņotā. Koncerta trīs daļas veido noapaļotu ciklu, kur malējās daļas dzīvīgas, ugunīgas, negaidītu pavērsienu pilnas. Šāds ietvars skaņdarba pērlei – vidusdaļai, kas valdzina ar melanholiju, bagātīgām harmonijas krāsām un šarmantām džeza vēsmām.

Balanss starp emocionalitāti un racionālo vācu ievērojamā komponista Johannesa Brāmsa (Johannes Brahms, 1833.-1897.) mūzikā allaž ir bijis aktuāls un rūpīgi izsvērts, un to turpina svērt viņa mūzikas interpreti. Tapusi laikā, kad Eiropas mūzikā valda vētrains romantisms, Brāmsa mūzika joprojām izstaro klasicistisku skaidrību un sakārtotību, taču tajā jaušam arī patiesu, emocionāli atbrīvotu vēstījumu. Laikabiedri komponistu dēvē par vienlaicīgi konservatīvu un inovatīvu. Brāmsa mūzikas konstruktīvā daba, lai gan sakņojas klasicisma mantojumā, kalpojusi kā iedvesmas avots vairākiem nākamo paaudžu komponistiem.

Nozīmīgs ir komponista devums gan vokālajā un instrumentālajā kamermūzikā, gan simfoniskajā mūzikā. Brāmss ir četru simfoniju un četru koncertu autors, turklāt orķestrim rakstījis arī serenādes un uvertīras. Darbs pie Pirmās simfonijas iesākts jau 1856. gadā, bet, iespējams, autora paškritika un laikabiedru augstās ekspektācijas ir par iemeslu tam, ka skaņdarbs netiek pabeigts agrāk kā pēc 14 gadiem. Laika gaitā simfonija piedzīvo vērienīgas izmaiņas, līdz top par apjomīgu skaņdarbu, kurā nekļūdīgi dzirdams jau briedumu sasnieguša komponista rokraksts. Simfonija veidota klasiskā četru daļu ciklā, kura pirmā daļa ir izvērsta, dramatiska un dinamiska. Turpretim otrā un trešā daļa piedāvā veldzējošu kontrastu: lirisku, smeldzīgu ekspresiju lēnajā daļā un vieglu, saulainu grāciju Allegretto daļā. Nozīmīgs ir simfonijas fināls. Tas iesākas ar gandrīz baisu, brīdinošu ievadu, kura atmosfēru pāršķeļ mežraga skaņas ar tam sekojošu svinīgu korāli. Fināla galvenā tēma bieži asociēta ar Bēthovena Odu priekam, un tiešām – šeit tā dāvā apņēmības pilnu mierinājumu un transformējoties noved līdz triumfālai izskaņai.