IERAŠANĀS

Nekavējiet koncerta sākumu! Citi klausītāji nebūs priecīgi, ja aizgrābjoša simfonijas ievada laikā jūs, laipni atvainojoties, sprauksieties viņiem garām, uzmīdams uz pēdas vai iekrītot klēpī. Reikjavīkas jaunajā koncertzālē gadījās novērot, ka ikviens sebotājs tika laipni sagaidīts un apsēdināts, neņemot vērā to, ka mūzika jau aumaļām skan. Pretmets – joprojām daudzi atcerēsies leģendāro Latvijas filharmonijas direktoru Filipu Šveiniku, kurš pēc trešā zvana aizbultēja durvis – žēlastības nebija nevienam.

Laikus ierodoties, jūs paspējat baudīt ko spirdzinošu koncertvietas ēdinātavā (ja tāda ir) un izlasīt programmas anotāciju – šis vecmodīgais paradums pamazām it kā atgriežas mūsu koncertzālēs, tomēr joprojām daudzi klausītāji neizmanto brīnišķīgo iespēju ar izlasītā palīdzību pavērt sev daudz plašākas iztēles ainavas mūzikas baudīšanas brīdī. Tāpat kā nav teksta bez konteksta, tāpat arī nav mūzikas, kas eksistētu izolēti no autora un viņa laikmeta.

ĢĒRBŠANĀS

Multikulturāla , liberāla, demokrātiska – kāda nu ir mūsu sabiedrība, tāds ir arī tās ārējais veidols. Etiķete darbojas vēstniecību, prezidenta u.c. rīkotos pasākumos. Koncerta apmeklētājam nevajadzētu justies pārlieku saistītam ar īpašas garderobes piemeklēšanu. Jā, iespējams, operas tapsētajām sienām piestāv kas neikdienišķāks, un, protams, visiem ir patīkami redzēt uzpostus cilvēkus, taču koncertu publika nereti sastāv arī no t.s. brīvo profesiju pārstāvjiem, un viņus jau nu etiķetes sīkumi nav nodarbinājuši nekad. Pamēģiniet pierunāt Pēteri Vasku uzvilkt uzvalku...

Vienīgais: vajadzētu izvairīties no pārlieku čaukstošām drānām un skaņi klikstošiem apaviem – ja gribēsiet netīkama skaņdarba laikā iziet no zāles, jūsu priekšnesums skaļumā var pārspēt to, kas atskan no skatuves.

APLAUDĒŠANA

 Ir pieņemts cikliska skaņdarba vidū neaplaudēt – tātad, ja skan vairākdaļīga sonāte, simfonija, instrumentāls koncerts, svīta, dziesmu cikls u.tml., jūs savu atzinību paužat tikai tad, kad izskanējusi cikla pēdējā daļa. Ne vienmēr, taču vairumā gadījumu komponists rada ciklisku skaņdarbu kā vienotu veselumu, un to vieglāk uztvert, ja noskaņu nepārtrauc spēja plaukšķināšana.

Tiesa, ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē arvien biežāk vērojam, ka klausītāji nekavējas izteikt savu attieksmi arī starp klavierkoncerta  vai simfonijas daļām (sevišķi, ja komponistam labpaticis vainagot opusa daļu ar brāzmojošām un iedvesmojošām fināla taktīm). Ir pat pasaulslaveni diriģenti, kas to pieņem gandrīz kā normu un sakās priecājamies par auditorijas atsaucību (piemērs – Rodžers Noringtons pēc koncerta Rīgā). Tomēr vairums klausītāju būs pateicīgi par iespēju netraucēti izbaudīt ciklisku skaņdarbu kā kopumu.

Pēdējā laikā ieviesusies mode bezmaz katra koncerta beigās celties kājās. Var saprast, jo sēdēts ilgi, uz aplausiem vismaz var izkustēties... Šo procesu nevar ietekmēt, tāpat kā nevar gaidīt, lai publika ar stāvovācijām godinātu tikai pašus izcilākos, tāpēc – nevajadzētu justies vainīgam nevienam, kurš gluži vienkārši nevēlas celties kājās. Katram ir tiesības izvēlēties, kā paust pateicību māksliniekiem. Piemēram, šo rindu autors pēc izcila mūzikas notikuma vislabprātāk ātri pazūd no zāles, jo negribas dalīties, bet tikai un vienīgi paturēt piedzīvoto sevī un pēc iespējas ilgāk saglabāt.

KLEPOŠANA

Līdzās nevietā atskanējušiem aplausiem mūziķus un citus klausītājus stipri var traucēt jūsu izrādītās neveselības pazīmes, kas izpaužas klepošanas vai šķaudīšanas veidā. Vislabāk laikus sagatavot pretklepus tableti vai ledeni, turklāt pieraugot, lai preparāts nebūtu ietīts čaukstošā papīrā. Ja klepus nerimstas, ir tikai viena izeja – ātri uz durvīm!

UZVEŠANĀS

Mūzikas skanēšanas laikā nevajadzētu sarunāties un atbildēt uz mobilā telefona zvaniem (joprojām pa retam vērojamas mizanscēnas, kad, aizsedzot klausuli ar zeltgredzenotu plaukstu, kāda klausītāja skaļi čukst nevaru runāt, esmu koncertā).  Faktiski vispareizāk ir uz koncertzāles sliekšņa izslēgt tālruni pavisam, kā arī atcerēties izdarīt to pašu arī pirms koncerta otrās daļas pēc tam, kad starpbrīdī esat dalījies iespaidos ar kādu klātneesošu tuvinieku.

SMAIDĪŠANA

Varbūt šī ir pavisam jocīga piezīme, un tomēr – mūzikai skanot, nevajadzētu ierobežot sevi neverbālas bezskaņas attieksmes paušanā. Ja uz skatuves skan kas sevišķi dzīvīgs, laimīgs, jautrs vai jocīgs, nebaidieties, ka mūzikas radītais iespaids var atbalsoties jūsu sejā, - līdzdzīvojoša publika ir mūziķa labākais sabiedrotais.

Tekstu sagatavoja Orests Silabriedis speciāli žurnālam FIGARO
(Nr.2 Septembris / Novembris 2011)



« Septembris 2014 »